Perudžas piezīmes: kā dzīvo žurnālistika 2025. gadā

Starptautiskais Žurnālistikas festivāls | Perudža, Itālija | 2025. gada 9.–13. aprīlis

Teksts: Agnese Ēķe-Cēsniece

Katru gadu gleznainā Itālijas pilsēta Perudža uz piecām dienām pārtop par neoficiālo žurnālistikas galvaspilsētu. Starptautiskais Žurnālistikas festivāls pulcē mediju profesionāļus, žurnālistus, tehnoloģiju inovatorus un visus, kuri atrodas kaut kur pa vidu, lai dalītos idejās, diskutētu, mācītos – un izdzertu ne mazumu espresso.

Iedomājieties šādu ainu: paneļdiskusijas, prezentācijas un darbnīcas, kas kūsā vēsturiskās ēkās, nopietnas sarunas, kas turpinās ielu kafejnīcās, uz parka soliņiem un autobusu pieturās, un cilvēki, kuri pieraksta idejas, stāvot rindā pēc saldējuma.

Protams, apmeklēt visas sesijas fiziski nav iespējams – pat ar rūpīgi izplānotu kalendāru un apavos, kas piemēroti olimpiskai soļošanai. Pacietība un ērti apavi – tas ir festivāla pamats. Dažas sesijas ir tik pieprasītas, ka bez vismaz pusstundas stāvēšanas rindā nāksies palikt ārpusē un vienkārši – tīkloties. (Godīgi sakot, nav nemaz tik slikta alternatīva.)

Šeit ir daži momenti, kas man šogad īpaši palika prātā:

Mediju vide mainās – visur

Vietējie mediji gan Eiropā, gan ASV kļūst arvien trauslāki. Daudzviet tos ir aizstājušas WhatsApp grupas, Facebook kopienas un bezgalīgā sociālo tīklu plūsma. Žurnālistika vairs nenozīmē tikai drukāšanu vai pārraidīšanu – tā pielāgojas tam, kur reāli atrodas auditorija. Spoileris: viņi ir TikTok un Instagram.

Jaunieši TikTokā ne tikai dejo – viņi tur arī uzzina ziņas

Lai saglabātu aktualitāti, medijiem ir jābūt tur, kur ir viņu auditorija. Jā, TikTok joprojām ir pilns ar kaķiem un deju izaicinājumiem, bet tāpat – tur daudzi jaunieši gūst savu ikdienas ziņu devu. Ja to ignorējam, mēs neesam tikai novecojuši – mēs vienkārši neesam redzami.

Mākslīgais intelekts – draugs, nevis drauds (vismaz pagaidām)

Mākslīgais intelekts vēl neaizstās žurnālistus. Tas drīzāk ir kā palīgs – prātā nāk interns, kurš neguļ, bet joprojām gaida precīzus norādījumus. AI jau tiek izmantots arhivēšanai, datu analīzei un pat dziļviltojumu atklāšanai. Taču kritiskā domāšana un redakcionālais spriedums – tas joprojām ir mūsu darbs.

Vienlaikus – riski pastāv. Viltoti attēli un dziļviltojumi kļūst arvien izsmalcinātāki. Redakcionālie un ētiskie izaicinājumi ir reāli. Medijiem ir jāizstrādā skaidras stratēģijas un jāpiesaista komanda AI rīku izmantošanā, lai tehnoloģija paliktu sabiedrotais, nevis nekontrolēts spēks.

Sadarbība ir jaunā konkurence

Mazajiem un trimdā esošajiem medijiem sadarbība vairs nav izvēle – tā ir izdzīvošanas priekšnoteikums. Kopīgi resursi, kopīgas izmeklēšanas, sadarbības finansēšanas modeļi – tas viss palīdz veidot noturīgu, ilgtspējīgu mediju ekosistēmu. Žurnālistika vairs nav individuāls sporta veids – tā ir komandas spēle pāri robežām.

Atbalsts žurnālistiem trimdā un spiediena apstākļos

Viena no svarīgākajām atziņām – pieaugošā nepieciešamība atbalstīt žurnālistus, kuri strādā sarežģītos vai pat bīstamos apstākļos. Liela daļa žurnālistu pasaulē nevar rēķināties ar drošu un atbalstošu darba vidi. Daži tiek apspiesti savās valstīs, citi strādā no trimdas – tālu prom no savām kopienām.

Šajā laikmetā, kurā dominē hiper-globalizācija un polarizācija, ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš būt līdzās šiem žurnālistiem – sniedzot resursus, tīklus un solidaritāti. Vienlaikus – neaizmirsīsim arī stiprināt mediju neatkarību reģionos, kur spiediens vēl nav kritisks.

Izprast auditoriju – grūtāk nekā šķiet

Viena no lielākajām problēmām mūsdienu mediju vidē nav tikai sasniegt auditoriju, bet gan saprast to. Pārāk bieži saturs tiek veidots, balstoties uz pieņēmumiem. Bet cilvēki ne vienmēr zina, kas viņiem vajadzīgs – līdz brīdim, kad to ierauga saprotamā formā. (Kā ar dārzeņiem – zini, ka veselīgi, bet ēd tikai tad, ja pasniegti garšīgi.)

Tas prasa datus, iesaisti kopienā un godīgas sarunas. Medijiem jāspēj atbildēt uz jautājumu – kādu tukšumu mūsu saturs aizpilda un kāpēc tas ir svarīgi? Tikai tā iespējams veidot uzticību – un arī finansiālu atbalstu.

Tātad… vai Perudža ir to vērta?

Viennozīmīgi – jā. Tā ir vieta, kur var “izmērīt mediju temperatūru”. Vieni šo festivālu raksturoja kā “grupu terapiju”, citi – kā “tirgu” bezgalīgo rindu dēļ, bet vēl kādam tas bija brīdis satikt senus domubiedrus, kurus ikdienā nesanāk sastapt. Visas šīs sajūtas ir patiesas – un visas ir vērtīgas.

No skaista haosa līdz būtiskām atziņām – Perudža atgādināja, kāpēc žurnālistika ir nozīmīga un cik daudz mums vēl jāmācās un jādara.