Klimata pārmaiņas ir tikpat reālas un neapstrīdamas kā apgalvojums, ka Zeme ir apaļa. Tomēr, kad runāju par to ar savu ģimeni, mana vecmāmiņa mani sauc par Grētu Tūnbergu. Kā dabas aizstāve esmu saskārusies ar daudzām situācijām, kur saprāts un fakti atduras pret cietu ķieģeļu nu un? sienu. Tāpēc šajā rakstā dalīšos ar dažiem pieredzē balstītiem ieteikumiem, kā veidot labākas sarunas par klimatu (vai jebkuru citu svarīgu jautājumu) skaidri, ar empātiju un humora pieskaņu.

Ja mūsu planēta būtu auglis, tā būtu mellene. Līdzīgi kā ogas miziņa, ļoti plānais atmosfēras slānis ir tas, kas mūs sargā un nodrošina visus nepieciešamos apstākļus dzīvības uzturēšanai uz Zemes. Lai arī ko teiktu daži tehnokrāti, cilvēkiem nav citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Uz klimata pārmaiņu mazināšanu būtu jāraugās tāpat kā uz nepieciešamību izsaukt ātro palīdzību situācijā, kad mums ir lauzta kāja. Tomēr gadu desmitiem turpinām nebeidzamās debates, kur iesaistās visi — sākot ar tiem, kas apšauba cilvēka lomu klimata pārmaiņu procesos, beidzot ar ekonomikas attīstības apsēstajiem un apātiskajiem “šobrīd ir svarīgākas lietas darāmas”. Pat tie, kas ar pilnu jaudu metušies cīņā par apdzīvojamu planētu, bieži padodas bezcerīgajam noskaņojumam, ieslīgstot bezmērķīgā kritizēšanā vai pārmērīgi tehniskā žargonā, līdz sabiedrība ir nogurdināta un vairs nevar izsekot līdzi. Tāpēc veids, kā mēs runājam par šo tēmu, ir svarīgs, jo ar to varam vai nu veicināt sabiedrības interesi un iesaisti vai to noplacināt pavisam. Mūsu uztveri par pasauli un mūsu vietu tajā formē vadošie naratīvi — sarunas par klimatu var būt gan aizraujošas, gan iedvesmojošas un, pats svarīgākais, arī efektīvas. Tāpēc aicinu veidot labākas sarunas — tādas, kas pamudina uz rīcību, nevis iedveš eksistenciālas bailes!

Noderīgi vēstījumi

Viens no lielākajiem izaicinājumiem klimata komunikācijā ir spēja to darīt saistoši. Cilvēki un viņu uzskati ir ļoti dažādi, taču jēgpilna un personīga pieredze atstāj iespaidu uz mums visiem. Dažas no tām esam pieredzējuši tik sen, ka pat nespējam tās atcerēties. Arī apkārtējo pieredze var atstāt spēcīgu ietekmi. Ir viegli pieņemt, ka fakti paveiks smago darbu, bet realitāte ir sarežģītāka. Cilvēki ne vienmēr uztver zinātni un datus racionāli. Patiesībā, lielākoties ir tieši pretēji, uzskata Nobela prēmijas laureāts psihologu Danials Kānemans (Danial Kahneman).

Koncentrēšanās uz ieguvumiem ir būtiska svira. Neskatoties uz arvien biežākiem plūdiem, vētrām un ilgstošu sausumu, manā dzimtajā Latvijā daudzi uzskata, ka klimata pārmaiņas viņus neskar. Taču viņi rūpējas par savu veselību, savu bērnu nākotni, iekrājumiem, piekļuvi zaļajām zonām un savu bērnības atmiņu ainavu aizsardzību. Tāpēc no emisijām fokusu varam pārnest uz to, ka riteņbraukšana automašīnas vietā var uzlabot gaisa kvalitāti, veicināt cilvēka veselību un mazināt sastrēgumus. Mēs varam uzsvērt, ka atjaunīgā enerģija ir izdevīga un mazāk piesārņojoša. Izvēle pār ilgtspējību sākas ar personīgu motivāciju un iespēju uzlabot savu dzīves kvalitāti. Klimata pārmaiņas neskar tikai atsevišķas sugas — tās atstāj iespaidu uz ekonomiku, sabiedrības veselību, pārtikas drošību un, jā, arī uz militārajiem konfliktiem.

Vēstījumam ir jābūt skaidram un pielāgotam auditorijai. Pat vēstījumi, kam ir labi nodomi, var veicināt “ekologiem paredzētu” naratīvu. Piemēram, neveselīgs paradums Latvijas medijos ir izmantot jēdzienu “dabas draugi”, vienādojot pieredzējušus ekspertus ar labu domājošiem koku apskāvējiem. 

Labākie eksperti var izskaidrot savu tēmu pat skolas vecuma bērnam. Lai gan šāda prasme ir grūti apgūstama, mēs visi varam tiekties žargona vietā lietot pēc iespējas vairāk pārdomātu un vienkāršu valodu. Šī vēstījuma maiņa var aicināt uz rīcību, ko cilvēki saprot un izvēlas paši,  nevis jūtas spiesti darīt. Vai runājam par privātuma tiesībām vai dezinformācijas apkarošanu, saistot vēstījumu ar auditorijas ikdienas dzīvi, mēs veidojam taustāmu un reālistisku personīgās iesaistes vīziju jeb “ko tas nozīmē man?” pieeju. Neviens nevēlas būt pamācīts, bet katrs novērtē labu stāstu, kas sasaucas ar viņa paša dzīves pieredzi.

Ledu?

Vai esi kādreiz strīdējies ar kādu, kuru vairāk interesē strīdā uzvarēt nevis iesaistīties jēgpilnā diskusijā? Laipni lūgts motivētas spriešanas pasaulē! Cilvēki pretojas informācijai, kas ir pretrunā viņu pasaules uzskatam vai identitātei. Iespējams viņiem vienkārši nav mentālās kapacitātes vēstījuma uztveršanai, jo pašus nomāc kāda eksistenciāla problēma. Tāpēc empātija un “nolīmeņošanās” spēles laukumā ir no svara.

Sarunā ar nepieredzējušu klausītāju man sev bieži jāatgādina, ka sarunu par bioloģiskās daudzveidības būtisko lomu ir jāiesāk maigi. Spēja mierīgi sarunāties sakarsušā telpā prasa lielu pacietību, taču šajos dialogos tas ir būtiski. Klimata, dabas un piesārņojuma trīskāršā krīze ir steidzama, taču bailēs balstīti vēstījumi var dot pretēju efektu un interesi cilvēkos nokaut. Dažas mārketinga aģentūras ir ieteikušas koncentrēties uz pozitīviem vēstījumiem un maziem soļiem, kā arī izvairīties no vārdiem “ne” vai “jābūt”. No sērijas “pastāsti cilvēkiem par apokalipsi — bet jautrā, pozitīvā veidā”. Es ne vienmēr sekoju šim padomam, jo nepiekrītu, ka tikai pozitīvs vēstījums var paveikt šo darbu. Mums ir visas tiesības būt par trauksmes cēlājiem, kā arī atbildība nenoklusēt situācijas nopietnību. Tomēr ir daudz vieglāk būt atklātam, ja mūsu sapratnes līmenis ir līdzīgs. To var salīdzināt ar ledus spaiņa izaicinājumu — neviens nevēlas saņemt aukstu ūdens šalti tad, ja jau ir nosalis. Bet mums ir jāveicina izpratne līdz tādam līmenim, lai cilvēki paši būtu gatavi tajā iesaistīties.

Cīņa ar dezinformāciju, kurā norādām, ka otra puse ir idioti, nav mūsu mērķis. Mērķis ir parādīt labāku skatpunktu. Un tad kopā meklēt taustāmus risinājumus un reālus soļus. Sarunā jāspēj identificēt pretestības punktus. Vai cilvēku satrauc ekonomiskās sekas? Vai viņš neuzticas valdības regulējumiem? Ja saprotam, kas viņu attur, varam labāk pielāgot mūsu pieeju. Cilvēki neizvairās no rīcības, jo ir slinki. Viņi bieži jūtas iestrēguši. Pirms ienirt strīdā, svarīgi ir apzināties viņu bažas un meklēt vienojošo. Tāpat, cīnoties ar dezinformāciju, nav gudri vai laipni izsmiet tos, kas tic sazvērestībām. Uzklausiet viņus, iedziļinieties, veidojiet uzticību un pakāpeniski iepazīstiniet ar jaunām perspektīvām! Ja nenoraidām un neizturamies pret otru kā pret nezinātāju, pastāv daudz lielāka iespēja, ka cilvēks ieklausīsies. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka ir jāpadodas, jāzaudē savu stāju vai pašcieņu. Tas vienkārši nozīmē redzēt citus kā šīs skaistās planētas līdziemītniekus ar visām viņu bailēm un cīņām. Kā dzīvības izpausmi, kas pelnījusi mīlestību un laipnību (un dažos smagos gadījumos nekad to nav saņēmusi).

Lai nenoslīktu, esi vilnis

Sajūta, ka mūsu darbībām nav nozīmes, ir nomācoša. Daudzi klimata cīņu izjūt kā pārāk globālu, lai tai būtu reāls risinājums, un no šāda skatpunkta šķiet bezjēdzīgi turpināt iepirkties ar savu auduma maisiņu. Tomēr atkal un atkal pat visbezcerīgākajās vēstures situācijās cilvēce atrod kopīgumu, iedvesmu un jēgu. Katrs grāds ir svarīgs, katra saruna ir svarīga. Mums jālavierē pa sarežģīto ceļu starp diviem — drūmās bojāejas un bambusa zobu birstes trivialitātes — nelietderīgajiem naratīviem.

Realitātē situācija ir nopietna, taču tā nav bezcerīga. Vislielāko cerību man sniedz apziņa, ka dzīvē reti ir situācijas, kurā iespējams tikai viens vai otrs scenārijs. Mēs varam runāt par sistēmiskām pārmaiņām, vienlaikus mudinot uz maziem soļiem. Mēs varam atbalstīt atjaunīgos energoresursus, vienlaikus uzstājot uz atbilstošu ietekmes uz vidi novērtējumu. Mēs varam norādīt uz pārbaudītiem faktiem, taču vienlaikus atzīt arī emocijas. Mums ir ietekme arī tad, ja neesam perfekti.

Rosināsim rīcību atbilstošajā mērogā! Cilvēkiem ir jāredz, ka mazi, konsekventi centieni ir svarīgi (un tie patiešām ir!), taču vēl svarīgāk ir viņus informēt un virzīt uz ilgstošām pārmaiņām. Ir netaisnīgi ignorēt piesārņojuma avotus, bet turpināt vainot cilvēkus par nepareizu atkritumu šķirošanu. Ir svarīgi bruģēt noturīgus pamatus — vai nu novērtēt, ar ko varam atstāt vislielāko ietekmi (spoileris: tā nav zobu birste), vai atbalstīt zaļo politiku, vai izglītot sevi un dalīties ar uzticamu informāciju. Mūsu mazās darbības var pārvērsties paisuma vilnī, ja mēs apvienojam savus pūliņus un darbojamies kā kopiena savu interešu aizstāvībā. Vienu no visbrīnišķīgākajiem stāstiem par kopienu, pozitīvu iesaisti un cerību var atrast Robinas Vallas Kimmēreras (Robin Wall Kimmere) grāmatā “Braiding Sweetgrass”. Kā viens no retajiem gadījumiem, kurā izgaismota cilvēku pozitīvā ietekme uz dabu, grāmatā arī brīnišķīgi tiek parādīta zinātnes un ētikas līdzāspastāvēšana.

Iesaiste kā turpmākais ceļš

Mūsu cīņa nav tikai pret klimata pārmaiņām, dezinformāciju vai jebkuru citu globālu izaicinājumu. Mēs cīnāmies arī pret neiesaistīšanos. Ir svarīgi, kā mēs ierāmējam sarunu. Norādot uz ieguvumiem, izrādot empātiju un stāstot par jēgpilnu, pozitīvu ietekmi, mēs varam padarīt sarežģītas tēmas pieejamākas. Iespējams, labākais veids, kā veicināt cilvēku rūpes par planētu, ir panākt, lai viņi tajā iemīlētos. Nākamreiz, kad kāds vaicā “bet ko es varu darīt?”, sakiet viņiem “daudz”! Un aiciniet viņus pastaigā (bonusā svaigs gaiss un skaidra galva)! Sāciet ar stāstu — padariet to saistošu, atrodiet kopīgu pamatu un parādiet cerību un skaistumu! Ieguvēji būsim mēs visi. Un, ja kāds jūs sauc par Grētu Tūnbergu, uztveriet to kā komplimentu!